Pastaigu maršruts pa Carnikavas ciemu

Carnikava ir saukta arī par Sernikon, Zarnikof, Zarnikau. Tās nosaukums atspoguļo vietu, kurā Gaujas upe satiekas ar jūru. Carnikava ir saistījusies ar zivju un nēģu bagātību un daudzu pludināto baļķu galapunktu. Carnikavieši ir pieraduši pie Gaujas niķiem, taču nekad tiem nav pakļāvušies. Tā Carnikava ir guvusi savu raksturu.Pastaigu maršrutu var sākt gan no Novadpētniecības centra, gan no Svētku laukuma. Abos sākuma punktos ir pieejama bezmaksas autostāvvieta. Maršruta garums ir 800 metri, un tā grūtības pakāpe ir viegla

Pastaigu maršruta shēma

Ieskats Carnikavas dzīves līkločos sākas Svētku laukumā.  Svētku laukums savu dienas gaismu ieraudzīja 2010. gadā un ir nozīmīga vieta carnikaviešiem no 2011. gada. Laukuma centrā ir tēlnieka Viļņa Titāna skulptūra “Atceroties”. To mākslinieks radīja 1974. gadā un bija iecerējis veltīt carnikaviešiem, kas kļuva par upuriem Baltijas landesvēra karavīriem 1919. gadā.  Skulptūras tēls simbolizē nepadošanos, mūžīgu celšanos un iešanu tālāk. Svētku laukumā atrodas arī stēla, kurā ierakstīti Carnikavas novadā dzimušie, dzīvojošie un apglabātie Lāčplēša ordeņa kavalieri.

Tēlnieka Viļņa Titāna skupltūra "Atceroties" Svētku laukumā.

Tālāk pastaiga turpinās pa Gaujas upes labā krasta aizsargdambi, kas ir sargājis Carnikavas ciemu no plūdiem kopš 1970-tajiem gadiem. Līdz tam lielu vētru vai palu laikā Carnikavu mēdza piemeklēt postoši plūdi, kuru rezultātā pat Gaujas upe mainīja savu gultni vairākkārt. Nesen aizsargdambis ieguvis jaunu elpu, kļūstot par Gaujas promenādi. Promenādē ierīkots apgaismojums un soliņi, tādējādi ļaujot lūkoties uz Gauju jebkurā diennakts laikā.

Gauja ir Latvijas garākā un skaistākā upe. Tā sākas Vidzemes augstienē, tek uz ziemeļiem līdz Igaunijai un tikai ap Valku sāk savu tecējumu uz Rīgas līci. Gaujas garums ir 452 km, un tajā nonāk ūdeņi no 9800 km2 lielas teritorijas Latvijas ziemeļu un Igaunijas dienvidu daļā, veidojot 2,24 miljardus m3 lielu noteci gada laikā. Lielais ūdens apjoms nodrošina arī intensīvu krastu eroziju, kas laika gaitā noved pie jaunas gultnes izveides un vecupju parādīšanos. Tā Vecgauja, kas nošķir Carnikavu no zvejniekiem, savulaik bija Gaujas upes gultnes daļa.

Carnikavas zvejnieki lieto nēģu murdus nēģu ķeršanai.

Ejot gar Vecgauju var vērot Carnikavas zvejniecības uzņēmumu darbību. Zvejniecība ir neatņemama Carnikavas daļa. Viens no Carnikavas simboliem ir . Ar to Carnikavā nodarbojās jau Livonijas valsts laikā. Carnikavā pastāvēja arī sava zvejas māja, par kuru pirmās ziņas parādījās 19. gadsimtā. Modernu zvejas māju ar ceptuvēm, noliktavām, skatu torni un sarīkojuma zāli sāka celt 1933. gadā. Kolhoza laikā ražošana paplašināta. Pēc Otrā pasaules kara tika formētas 2 motorlaivu brigādes no aptuveni 50 zvejniekiem, kas turpina darbu vēl līdz šodien, lai arī krietni mazākā sastāvā. Savulaik Carnikavas zvejnieki nodarbojās ar reņģu, lašu zveju, zušu zveju ar āķiem, zveju ar slotiņām, Atlantijas zveju, kā arī ziemas zveju ezeros. Mūsdienās abas zvejnieku brigādes nodarbojās ar piekrastes zveju un liek murdus, gaidot atpakaļ Gaujā dzimušos nēģus. Viena zvejnieku brigāde saucas “Leste” un otra “Grif 93”. Abu brigāžu piestātnes vienu no otras atdala gājēju tilts pāri Vecgaujai.

Skats uz jauno gājēju tiltu pāri Vecgauju no Gaujas promenādes.
Pie tilta var pamanīt notauvojušās zvejnieku laivas.

Gājēju tilts pāri Vecgaujai atklāts 2019. gadā. Tas ļauj novadniekiem un viesiem ātrāk un taisnāk nokļūt Novadpētniecības centrā no Carnikavas centra, savukārt Carnikavas zvejniekiem – uz savām laivu piestātnēm pie Vecgaujas. Pastaiga pa tiltu ļaus ikkatram ielūkoties zvejniecības saimniecības ikdienas ainavā – piestātnes ar pietauvotām zvejas motorlaivām un žāvēties nolikti tīkli un murdi. Gājiens pāri Vecgaujai un gar zvejnieku piestātnēm novedīs līdz Carnikavas Novadpētniecības centra pagalmam.

Novadpētniecības centra galvenā ēka "Cēlāji"

Carnikavas Novadpētniecības centrs ir atvērts no 2012. gada. Tas ir ierīkots Cēlāju mājas kopijā. Oriģinālā Cēlāju mājas ir vienas no senajām Carnikavas dzīvojamām mājām, kas atradās pāris kilometrus tālāk uz upes grīvas pusi. Kartēs un dokumentos mājas ir minētas jau “zviedru laikos” (1629. – 1721.). Māja vienlaikus bija viena no pārceltuvēm pāri Gaujai. Papildus pārcēlāju pienākumiem, māju saimnieki nodarbojušies ar zveju, bet 19. gs beigās pievērsās arī lopkopībai. Līdz 1950. gadu beigām “Cēlāju” mājas saimniece katru vakaru gājusi iedegt uguni netālu no Gaujas lejteces kāpās uzceltajā nelielā bākā. 1966. gadā “Cēlāju” māja kā Vidzemes zvejnieku mājas paraugs pārvesta uz Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, kur tā ir skatāma arī mūsdienās.

Apmeklējot Carnikavas Novadpētniecības centru – Cēlāju mājas – var uzzināt par vietējām zvejas tradīcijām un ielūkoties zvejnieku dzīves vēsturē. Ēka ir klasiskas 19. gadsimta Vidzemes zvejnieku mājas kopija. 2020. gadā Carnikavas Novadpētniecības centru paplašināja, uzbūvējot  saimniecības ēku un nojumi. Gan Cēlāju mājās, gan jaunajā saimniecības ēkā atrodas ekspozīcijas par Carnikavas ciema, Carnikavas novada un Carnikavas novada zvejniecības vēsturi un tradīcijām. Novadpētniecības centra pagalmā var aplūkot arī īstu zvejas laivu un liela zvejas kuģa enkuru. Pagalmā ierīkotas šūpoles un galdi ar soliņiem, lai pēc ieskata Carnikavas dzīves līkločos, varētu nobaudīt Gaujas burvību.